Kājas uz zemes, rokas uz vadības pults, sirds kabīnē un mirdzums acīs - tas ir Juris Steps.

Kopš tālajā 2008. gadā, Caterpillar Inc. toreizējās pārstāvniecības Latvijā SIA Witraktor rīkotajās pirmajās Latvijas Operatoru sacensībās uzņēmuma SIA Kurt Koenig paspārnē startējošais gara auguma smaidīgais puisis gan sev, gan citiem par lielu pārsteigumu izcīnīja godpilno pirmo vietu, viņa dzīve sāka griezties arvien straujāk un šobrīd tehnikas operatoru sabiedrībā Jura Stepa vārdam ir nopietns svars. Ar savu entuziasmu, mērķtiecību, neatlaidību, nerimstošu zinātkāri un azartu Juris turpina izcīnīt arvien jaunas uzvaras, tai pat laikā saglabājot cilvēcību, optimismu un labsirdību, kas šajā laikmetā ir nopietns izaicinājums ikvienam no mums, bet privātajā sektorā nelielā uzņēmumā strādājošam divu bērnu tēvam jo īpaši. Skaidrs, ka Jura ģimene ir gan tas dzinulis, kas mudina viņu cīnīties, gan atbalsts un stiprā aizmugure vienlaicīgi. 

Ņemot vērā viņa daudzpusīgo un bagātīgo pieredzi, droši varam teikt, ka Juris Steps ir sava amata meistars ar lielo burtu un viens no viedokļu līderiem operatoru vidū. No Jura burtiski staro uzņēmība un pārliecība par sevi – viņš ir spilgts piemērs tam, ko iespējams sasniegt, ja, spītējot grūtībām, dara to, kas pašam vislabāk padodas un patīk. Taču galvenais – runājot par tehniku viņam joprojām mirdz acis. Tas aizrauj un iedvesmo, vienlaicīgi pierādot, ka pareizās izvēles ir tās, kuras izdarītas, sekojot savai sirdij!

Ar Juri Stepu aprunājāmies par to, kā viņš no pavāra pārkvalificējies par tehnikas operatoru, kā kļuvis par operatoru apmācības instruktoru, kāda tehnika viņam pašam patīk vislabāk un kādi ir viņa ieteikumi tehnikas īpašniekiem un operatoriem.

Kā Tev, strādājot par pavāru, radās interese par būvtehniku?

Mana pirmā pieredze ar tehniku bija bērnībā, kad, kā jau tas bieži notiek, vecāki ļāva man ar tehniku spēlēties. Sēžot tēvam un vectēvam klēpī, iepazinu gan tehniku, gan operatora darbu. Taču izaugu un izmācījos par pavāru. Savā profesijā nostrādāju 5 gadus, bet vienā mirklī jutu, ka mani šis darbs sāk nomākt. Man pietrūka plašuma, pasaules, gribēju kaut ko vairāk redzēt, vairāk laika pavadīt ārpus telpām. Domāju - kāda starpība, ko maisīt – ar mazāku kausiņu zupas katlu, vai ar lielāku kausu zemi. Darba leņķi patiesībā ir vieni un tie paši. Vai margarīnu smērēt uz maizes, vai zemi griezt. Interese par tehniku man bija jau sen, taču tajā laikā ārzemju tehnikas Latvijā praktiski nebija, tikai diezgan nolietota padomju laika tehnika. Tā domādams un mocīdamies, ko darīt, nostrādāju par pārtikas ražošanas tehnologu līdz 2003. gadam.

Tad sagadījās, ka slimības dēļ biju spiests ņemt piespiedu atvaļinājumu un tajā brīdī saņēmu uzaicinājumu strādāt par nomas tehnikas operatoru uzņēmumā SIA  Ramirent. Piekritu, daudz nedomādams. Tā es noslēdzu savas pavāra gaitas un sākās mana darba pieredze kā operatoram. 

SIA Ramirent tajā laikā pārsvarā bija Volvo tehnika. Sāku strādāt uz Volvo L20 frontālā iekrāvēja, tad uz Volvo BL71 universālā iekrāvēja. Pēc tam strādāju uz teleskopiskā iekrāvēja Manitou 1740 (ar 17 m strēli), toreiz būvējām TEC-1 Čiekurkalnā, tas bija interesants objekts ar ļoti lielu iekšdarbu apjomu. Kad biju nostrādājis SIA Ramirent divus gadus, mani uzaicināja darbā celtniecības tehnikas nomas uzņēmumā SIA Kurt Koenig. Tur uz dažādām tehnikas vienībām nostrādāju trīs gadus. Ekskavatori mums bija pamatā Liebherr, universālā tehnika – Terex ražojuma, teleskopiskie iekrāvēji tajā laikā bija cita ražotāja, ne Manitou, un tie stipri atpalika kvalitātes ziņā. Tad nāca krīzes laiks, 2008. gads, viegli neklājās nevienam, arī mums. Tika samazinātas štata vienības, bet par laimi mēs jau tajā laikā SIA Kurt Koening ietvaros bijām izveidojuši struktūrvienību “operatoru mācību bāze” un no tās izveidojām atsevišķu uzņēmumu - SIA 537. Šis uzņēmums kā mācību bāze veiksmīgi darbojas vēl joprojām. Man pašam gan vairāk bija interese strādāt reālos objektos, ne tikai mācīt, jo 100 % pasniedzējs es negribēju būt. 

Daudzi Tevi pazīst tieši kā operatoru instruktoru. Kā Tu nonāci līdz “skolotāja” lomai?

Strādājot par operatoru, jutu, ka man šis darbs patīk, padodas, ka tas ir mans. Viegli uzķēru katras tehnikas darbības nianses, mācījos praksē pats no savas pieredzes – vēroju un sapratu sakarības, kas un kā darbojas, patika iedziļināties un pašam testēt un pētīt. Jutu, ka varētu tās zināšanas un saprašanu mācīt arī citiem. Tam bija nepieciešama augstākā izglītība un instruktora sertifikāts. 2010. gadā iestājos neklātienē Latvijas Lauksaimniecības universitātē un 2014. gadā pabeidzu studijas ar Sauszemes transporta Tehniskā Eksperta diplomu. Līdz pat 2014. gadam strādāju pamatā par operatoru. Traktortehnikas instruktora apliecību ieguvu jau uzņēmumā SIA 537. 

2014. gadā sāku sadarboties ar toreizējo Caterpillar Inc. pārstāvniecību Latvijā SIA Witraktor, apmācīju klientu operatorus un, lai pilnvērtīgi varētu pildīt savus darba pienākumus, tiku nosūtīts uz apmācībām uz Caterpillar® mācību bāzi Spānijā (Caterpillar MDLC – Malaga Demonstration and Learning Center), kur ieguvu sertifikātus uz visām CAT® tehnikas grupām, kuras tolaik bija aktuālas Latvijas tirgū. 

Toreiz visus pārsteidzu, jo biju otrais operators visā Caterpillar MDLC  vēsturē, kurš 2 nedēļu laikā nokārtoja 6 no 7 sertifikātiem un visus ar pirmo reizi, ar augstāko vērtējumu. Septīto sertifikātu nevarēju nokārtot, jo nebija uz vietas nepieciešamās tehnikas vienības - greidera, citādi domāju, ka arī to būtu uzreiz nokārtojis. 

Šo sertifikātu es dabūju vispirms daļēji – teoriju nokārtoju un tad nācās braukt otrreiz uz praktisko eksāmenu.

Kādi uzdevumi bija jāveic, lai iegūtu šos Caterpillar® sertifikātus? 

Vispirms par katru tehnikas vienību bija jānokārto teorija, pēc tam praktiskie uzdevumi. Tie operatori, kuri ir piedalījušies kādās no SIA Witraktor rīkotajām Latvijas Operatoru sacensībām, sapratīs, kad teikšu, ka uzdevumu trases Caterpillar® eksāmenos bija līdzīgas tām, kādas mēs savulaik būvējām Latvijas Operatoru sacensībās, tikai vērtēšana bija krietni stingrāka.

Vērtēts tika darba process kopumā, tai skaitā - tehnikas ekspluatācijas prasmes un paveiktā darba kvalitāte, tikai pēc tam darba izpildes ātrums. Laika limits, protams, tika noteikts, piemēram, 40 minūšu laikā bija jāpaveic noteikts darba uzdevums, taču uzsvars bija uz precizitāti un kvalitāti.

Piemēram, ar buldozeru bija jāizstumj bedre, izstumtais materiāls aiz bedres jāsastumj pareizā leņķa kompaktā kaudzē, pēc tam tā kaudze pareizi jāsastumj atpakaļ bedrē, izmantojot blietēšanas funkciju. Visi uzdevumā noteiktie leņķi un blīvumi tika mērīti ar speciālām ierīcēm. Ar ekskavatoru bija jāpiekrauj pašizgāzējs – gan no sāna, gan no aizmugures, tika vērtēts gan tas, vai kravas svars ir optimāls, gan arī kravas novietojums – vai krava ir līdzsvarā, vai nav vairāk uz vienu sānu, vai uz priekšu vai aizmuguri. Ar pašizgāzēju bija jābrauc pa dažāda slīpuma nogāzēm, vērtēts tika braukšanas stils – laideni bija jābrauc, bez raustīšanās, tāpat tika vērtēts, vai operators prot pareizi piebraukt pie ekskavatora uz kraušanu zem kausa. Citā uzdevumā bija ar ekskavatoru jānorok slīpumi, jārok tranšejas, noteiktā dziļumā un platumā, bez līmeņrāžu izmantošanas, bez metramēriem. Piemēram, tika dots laukums, kurā ir jāizrok taisnstūra veida bedre, taisniem leņķiem, teiksim, metra dziļumā. Tad jāizrok paralēli taisna tranšeja – to mērīja ar instrumentu, cik precīzi ir izrakts. Pirms rakšanas viss laukums tika ar gruntsveltni noblietēts, lai bedrei nebirtu sāni. Ar greideri bija jānogreiderē nogāzes sānu slīpums, grāvis jāizstumj uz līdzenas vietas un no izstumtā materiāla daudzuma jāizveido ceļa profils tieši tādā pašā garumā, kā grāvis. Lieki piebilst, ka tas bija ļoti, ļoti vērtīgi! Jo īpaši uz greidera man nācās krietni pasvīst, jo tajā laikā es biju pieradis strādāt ar parastajām vadības svirām, jeb t.s. kloķiem, nu nācās iepazīties ar greideri, kuram ir džojstiki – tā man bija pilnīgi jauna pieredze. 

Kopumā varu teikt, ka Latvijas Operatoru sacensības, kurās piedalījos vairākkārtīgi, tad starptautiskās operatoru sacensības, kurās man bija tas gods pārstāvēt Latviju, un visbeidzot - šīs Caterpillar® apmācības - tā ir un paliek man liela skola, kuru es no sirds novēlētu ikvienam operatoram!

Vadot operatoru apmācības, Tu parasti dod padomus arī par to, kā katru darbu ar konkrēto tehnikas vienību veikt pareizāk, tehnikas vienībai draudzīgāk un ekonomiskāk laika un degvielas patēriņa ziņā – līdz pat tādām niansēm, kā piebraukšana pašizgāzējam pareizajā leņķī. Vai arī šīs zināšanas ieguvi Caterpillar® apmācībās?

Galvenokārt tā ir dzīves pieredze, kas man ir palīdzējusi uzkrāt šādas zināšanas. Tā ir gan mana paša pieredze, ilgstoši strādājot ar dažādām tehnikas vienībām dažādos darbos, gan tēva pieredze un padomi. Tēvs bija mans pirmais skolotājs un tieši viņš ir manī ielicis pareizo attieksmi pret tehniku un pret darbu vispār, lai es izaugtu tāds, kāds es esmu kā operators. Tēva sniegtās teorētiskās zināšanas un mana praktiskā pieredze ir manu zināšanu pamatā. Atsevišķas lietas papildināju un noslīpēju arī Caterpillar® apmācību ietvaros – piemēram, piebraukšanas leņķus, strādājot ar pašizgāzēju un iekraušanas leņķus, strādājot ar ekskavatoru, bet sākotnēji tā bija manis paša darba pieredze un loģika - domāšana līdzi katram darbam. Varētu teikt, ka tieši Malagā es ieguvu pārliecību par savām zināšanām, jo sapratu, ka es jau pats biju daudz ko līdzīgu izštukojis savā galvā - kā būtu labāk to, vai citu kustību izdarīt, kā paveikt darbu operatīvāk, ar mazākiem izdevumiem un tehnikai saudzīgāk. Tās ir vienkārši loģiskas, sakarīgas lietas. Taču tās ir jāapzinās un par tām ir jārunā.

Ja mēs skatāmies uz universālajiem iekrāvējiem, tad, piemēram, strādājot ar priekšējo kausu kā ar iekrāvēju, kraujot grunti pašizgāzējā, ja pašizgāzējs vienu, divas, trīs reizes nepareizi piebrauks un ceturtajā reizē nostāsies pareizi tajā vietā, kur vajag, tad labi. Taču, ja pašizgāzējs visu laiku turpina nostāties nepareizi, tad, atkarībā no viņa kubatūras, tik reizes Tev ar universālo iekrāvēju arī būs nepareizi jābrauc, kas uzreiz nozīmē lielāku degvielas patēriņu, ilgāku iekraušanas cikla laiku un rezultātā - lielāku operatora noguruma pakāpi. Bet, ja Tu pašizgāzēju vienreiz iemāci piebraukt pareizi, tad Tu tās 10 - 15 nākamās reizes tehniski pareizi vari to darbu izdarīt, ekonomējot visus resursus.  

Tu esi arī uzņēmuma SIA Ground Master īpašnieks un vadītājs.

Jā, 2014. gadā nolēmu izveidot savu uzņēmumu. Sākums bija grūts, bet, ja neatlaidīgi strādā un cīnās, atrod savu mērķi, tad rezultāts neizpaliek. Un nu mums uzņēmumā ir jau 6 pastāvīgas tehnikas vienības: Volvo EC160 kāpurķēžu ekskavators, divi universālie iekrāvēji New Holland LB115B, buldzers CAT D3, smagās mašīnas evakuators vidējās klases tehnikas (līdz 15 t) pārvadāšanai un komunālā tehnika ISEKI – zāles pļaušanai, taciņu apkopšanas un tamlīdzīgiem darbiem.

Vai bija kādi īpaši apsvērumi, kāpēc tika iegādāti tieši New Holland universālie iekrāvēji un Volvo ekskavators?

Tur bija dažādi apsvērumi. Abas New Holland tehnikas vienības tika iegādātas mazlietotas. Viens apsvērums noteikti bija lielie riteņi arī priekšā – lai visi 4 riteņi ir vienādi; pirmās tehnikas vienības pirkumā ne cena, ne zīmols īpašu lomu nespēlēja, tika meklēts zelta vidusceļš, un netīšām Lietuvā tēvs šo tehniku atrada, aizbraucām apskatīt – bija viena saimnieka īpašums, labā stāvoklī, sarunājām labu cenu. Attiecībā uz Volvo – šis zīmols man vienkārši ir tuvs, jo ilgus gadus man visas vieglās automašīnas bija Volvo, līdz ar to zināju kvalitāti un, tā kā, meklējot lietotu ekskavatoru, gadījās laba Volvo tehnikas vienība, to arī iegādājāmies. Volvo kāpurķēžu ekskavatoriem raksturīga ļoti laba skaņas izolācija kabīnē, ērtas vadības sviras – gan plaukstā labi ieguļ, gan ērta vadāmība.

Kādus pakalpojumus sniedz SIA Ground Master?

SIA Ground Master veic pamatā teritoriju uzturēšanas darbus. Ar ceļu uzturēšanu nenodarbojamies, tur ir daudz citu uzņēmumu. Mēs veicam visus tos darbus, kas nepieciešami teritoriju uzturēšanai jebkurā gadalaikā. Vasaras sezonā iesaistāmies arī būvniecības biznesā, sniedzot pakalpojumu bruģētājiem – sagatavojam pirms bruģēšanas klātni un veicam zemes darbus komunikāciju izbūvei vai restaurācijai, respektīvi – visu veidu zemes darbus.

Vai, būdams uzņēmuma īpašnieks, pats arī vēl strādā par operatoru? 

Protams! Tas ir neizbēgami. Ja pats nestrādāsi, nezināsi, kā darbiniekiem jāstrādā, nevarēsi no viņiem neko prasīt. Tiesa, ka mūsdienās ir iespējams atrast labus darbiniekus, kas ir domājoši operatori, paši spēj situācijas risināt un prot darbu paveikt pareizi, tomēr ikvienam kādreiz gadās kļūdīties un tāpēc ir svarīgi pastāvēt blakus, pārliecināties, ka operators zina, ko dara, ka veiks darbu rūpīgi, ka strādās ekonomiski, domājot par degvielas patēriņu un izturēsies saudzīgi pret tehniku, izvairoties no priekšlaicīga tehnikas nolietojuma. Pie tam, lai cik labs būtu darbinieks, manā uzņēmumā man ir svarīgi tomēr būt lietas kursā par visiem darbiem. Atbildīgs par paveikto klienta priekšā jebkurā gadījumā esmu es.

Kas Tev pašam ir mīļākā tehnikas vienība? Ar ko Tev vislabāk patīk strādāt?

 Vislabāk man patīk strādāt uz universālajiem iekrāvējiem, jo tur nav divu vienādu darba dienu. Tā ir ļoti daudzpusīga tehnika, līdz ar to arī veicamie darbi ir ļoti dažādi un strādāt ir ļoti interesanti. Tāpat ļoti interesanti man šķiet strādāt ar hidrauliskajiem kāpurķēžu ekskavatoriem - īpaši tad, kad ir ļoti daudz instrumenti pieejami papildaprīkojumā – planējamais kauss, ekskavācijas kauss, celma raujamā dakša, papildus atspiedējžoklis, kas gan Latvijā tiek mazāk izmantots, taču ir ļoti populārs Skandināvijā (ļoti atvieglo celmu raušanu meža darbos, it sevišķi pie lieliem meliorācijas darbiem).

Pagājušajā Industrija izdevumā īpašu uzmanību pievērsām tieši universālajiem iekrāvējiem kā tehnikas grupai. Kāds ir Tavs viedoklis - ar ko būtu jārēķinās, iegādājoties universālo iekrāvēju? 

No tehnikas īpašnieka viedokļa raugoties, galvenais, kas ir jāsaprot - kādam mērķim tehnika tiek iegādāta – vai zemes darbiem/rakšanai, tās pašas bruģa klātnes sagatavošanai, vai strādāšanai komunālajos objektos. No plānotā pielietojuma būs atkarīgs, kādu tehnikas modeli izvēlēties. 

Ja tiek plānots universālo iekrāvēju izmantot galvenokārt darbiem pilsētā, piemēram, dažādu komunikācijas mezglu izbūvē vai remontā, trubu tranšeju rakšanā, tad, raugoties no ekonomijas viedokļa, pilnīgi pietiek ar tādu universālo iekrāvēju, kuram priekšējie riteņi ir mazāki par aizmugurējiem, nav nepieciešams lai visi četri riteņi būtu vienādi. Pilsētas objektos vairāk vai mazāk būs pārsvarā braukšana pa asfaltu, nav tādu izteikti sliktu darba apstākļu, tāpat būs ļoti daudz dīkstāves uz šādiem darbiem, tāda ir specifika, ar kuru jārēķinās. Šī īpatnība noteikti ietekmēs tehnikas iegādes cenu, kā arī to, kāda zīmola tehniku iegādāties. 

Taču, ja ir doma par zemes darbiem, tad universālie iekrāvēji ar maziem riteņiem vai - ir vēl arī tādi vidējās klases universālie ar palielinātiem priekšējiem riteņiem – nebūs tik labi piemēroti. Zemes darbos ir vieglāk strādāt ar tādu universālo iekrāvēju, kuram visi četri riteņi ir vienādi, jo tas nodrošina labāku caurgājamību. Arī no tehnikas nolietojuma viedokļa ir labāk, ka riteņi iet sliede - sliedē, jo tad nolietojums abiem tiltiem ir gandrīz vienāds. Tad ir arī vieglāk kraut materiālu pašizgāzējā, jo ir, piemēram, tādi pašizgāzēji, kurus universālais iekrāvējs, kam ir mazāki priekšējie riteņi, nemaz nevar aizsniegt. 

Tātad, ja ir doma iegādāties universālo iekrāvēju, ir jābūt skaidrībai, kādos darbos tehnika pārsvarā tiks izmantota. No servisa, jeb tehniskās apkalpošanas, viedokļa raugoties – viena slimība, kas raksturīga lielākajai daļai universālo iekrāvēju, ir tāda, ka sānu pārvadiem pastiprināti ātri nodilst blīvslēgi un sāk tecēt ārā eļļa. Tas ir aizmugurējam tiltam, jo aizmugurējais tilts ir visu laiku zem slodzes. Priekša ir vieglāka, tur slodze ir mazāka, bet aizmugurējais tilts visu laiku ir velkošais, priekšējo izmantojam tikai tad, kad vajag papildus jaudu - vai nu objektā pārvietojoties, vai kraujot materiālu pašizgāzējā, vai ņemot no kaudzes materiālu. Tādēļ aizmugurējie sānu pārvadi vairāk uzsilst, atdziestot caur blīvslēgiem velkot iekšā gaisu, un, tā kā liekajam gaisam izplūst nav iespējams, tad laika gaitā sānu pārvados sakrājas liels spiediens, radot pastiprinātu spiedienu uz blīvslēgiem. Operatori parasti cenšas neaiztikt tādas vietas, cits slinkuma, cits nezināšanas dēļ, taču es iesaku reizi nedēļā vai divās jebkurai tehnikai, kura pārvietojas lielākus gabalus, laiku pa laikam nolaist spiedienu un pie reizes apskatīties, ko dara gultņi, jo sānu pārvadu korķos, tāpat kā tiltu korķos un lielai daļai tehnikas vienību arī motoru korķos, ir magnēts un uz tā magnēta var redzēt visas dilstošās sastāvdaļas. Jo nodilums ir lielāks uz sānu pārvada korķa, jo ātrāk sānu pārvads sāks plīst un gultnis būs jāmaina. Ja savlaicīgi to izdara, tad būs jāmaina tikai 4 detaļas – 2 gultņi un 2 blīvslēgi, un varēs strādāt tālāk. Ja kavēsies, tad sekas var būt nopietnākas.

Principā, ja operatoram ir tehniskā domāšana, viņš ļoti daudz līdzīgu remontdarbu var izdarīt pats. Es, piemēram, savas tehnikas vienības labi pārzinu, vienīgais, kur nejaucos, ir elektronika. Taču tai tehnikai, ar kuru es strādāju, nav tik ļoti daudz elektronikas. Nav, piemēram, tādu kvēpu filtru, nav kompjūteraprīkojumu tik daudz. Citi operatori baidās darīt pavisam vienkāršas lietas - nomainīt trīs - četras detaļas, bet, ja Tu vienreiz izpēti, kas lācītim vēderā, tad ir lietas, ko var izdarīt operators pats un atkrīt kāda lieka servisa reize. 

Protams, servisa lomu nedrīkst vērtēt pārāk zemu. Katra tehniskā problēma jebkurai tehnikas vienībai ir jāizvērtē atsevišķi. Tas, ka man patīk būt lietas kursā un pašam arī remontēt, nenozīmē, ka man tas vienmēr arī jādara pašam. Tā kā es pats gan strādāju ar tehniku, gan vadu uzņēmumu, tad man ir jāizvērtē, kur savu laiku ieguldīt būs produktīvāk. Un ir situācijas, kad labāk ir atdot tehniku servisam, kas ļoti ātri visu novērš, kamēr es tajā laikā varu izdarīt citas lietas. Pie tam - serviss var iedot garantiju savam darbam, kad tas ir vajadzīgs, taču, ja es pats esmu remontējis un, ja būšu kaut ko nepareizi izdarījis, tad varēšu vainot tikai pats sevi. Tā kā katram ir jāizvērtē savas spējas – cik varam atļauties līst tai tehniskajā daļā iekšā, cik nē, un kādi tam, ka remontēsi pats, būs plusi, kādi mīnusi. 

Kopumā – tas, kā tehnika kalpos, ļoti lielā mērā būs atkarīgs no operatora, kurš ar to strādās, un no servisa kuru izvēlēsieties, jeb – no tehniskās apkalpošanas.